Kamēr bijām Landmannalaugarā, uzraugs pastāstīja, ka braukt pa 1. apvedceļu uz Reikjavīku – nodarbe nav no tām aizraujošākajām. Maģistrāle ir gandrīz pilnībā piebāzta ar satiksmi, bet apkārtējās ainavas neizceļas ar daudzveidību. Labākais variants – izlauzties gar krastu, kur nesen uzklāta jauna, brīnišķīga asfalta šoseja, plata un tuksnesīga. Tā arī nolēmām, par laimi, laika rezerve to atļāva – galu galā mūsu rīcībā bija veselas 14 dienas. Tiesa, Andrejs neticami ļoti vēlējās tikt līdz Reikjavīkai pirms sestdienas nakts, lai izbaudītu nakts galvaspilsētas kūsājošo un mutuļojošo dzīvi, bet te nu gluži kā anekdotē par mākslīgo apaugļošanu – kā sanāks.
Iceland Cycling - day 10
EveryTrail - Atrodi taku kartes Kalifornijai un plašāk
No rīta atklājās, ka man sāp kakls. Pagājušajā reizē tas beidzās ar to, ka uz nedēļu nokļuvu slimnīcā, un sekas jūtu vēl joprojām, tāpēc ieslēdzās totālas panikas režīms, kas man līdz tādai pakāpei tomēr aiziet reti. Šī iemesla dēļ vai vēl kāda cita, bet es, braucot pa pilnīgi līdzenu šoseju, aizskatījos uz GPS ekrānu, bet Andrejam pateicu “Stāvi”, lai nesarežģītu procesu. Andrejs uzvedās dīvaini: paklausīja, un es aiz nepieraduma nepaspēju nobremzēt un ielidoju viņā pilnā ātrumā. No šādas sadursmes man gar acīm pat mušiņas sāka lidot, rets gadījums: neatceros neko tādu jau sen. Acīmredzot, izskatījās tas viss arī biedējoši, jo mašīna aizmugurē apstājās un tās pasažieri piedāvāja palīdzību, kas, par laimi, nebija nepieciešama.
Sasitos es pamatīgi, tāpēc nedaudz atpūtos ceļmalā un apēdu pretsāpju tableti. Tomēr citu variantu mums nebija - sakodu zobus un laidām tālāk. Jutos es gluži kā murgā, gan morāli (kakla dēļ), gan fiziski. Proti, tas pats vājprāts, ko es jums apsolīju gandrīz katrā sērijā, atkal notika. Izskatās gan, ka liktenim ar to bija par maz, jo nebijām paspējuši nobraukt ne divdesmit minūtes, kad Andrejs pasūdzējās, ka viņa bagāžnieks uzvedas dīvaini.
Iespēja, ka mūsu trauslie bagāžnieki neizturēs stipros Islandes akmeņus, bija liela, un šis lielums bija zināms jau no paša sākuma, tāpēc es nesāku brīnīties. Tā vietā piegāju un uzmanīgi apskatīju velosipēda aizmugurējo daļu. Diezgan drīz radās secinājums, turklāt pavisam nepriecinošs: salūza nevis bagāžnieks, bet pats baiks, un proti – pārlūza rāmis tajā vietā, kur apakšējā aizmugurējā caurule pie rumbas stiprinās pie pārējā rāmja.
Te nu Andrejs sapanikoja ne pa jokam, bet varbūt nolēma izmantot iespēju paslinkot, un tāpēc skaļi iekliedzās: “Es ar salauztu rāmi tālāk nebraukšu, ņemam autobusu”. Kā jūs saprotat, tādu nesportisku uzvedību es nevaru uztvert pozitīvi, tāpēc es mierīgi izvilku īpaši izturīgo pelēko līmlenti, aptinu ar to rāmi un paziņoju, ka no šīs lentes laivas un tiltus būvē, tāpēc nevajag īdēt, bet gan mīt tālāk.
Andrejs pēc kāda laika atjēdzās, un drīz vien mēs turpinājām ceļu.
Iebraucām maizes ceptuvē
Nopirkām maizītes
Pisuāri noskalojas pēc sensora, visi kopā. Lūk, ko nozīmē: ūdens daudz, taupīt nav iemesla
Laukos siena ruļļi, gandrīz kā pie mums, bet nedaudz vērienīgāk
Bērni laiž pūķi
Nofotografēt lūzumu nepaspēju, fiksi aptinām
Lielveikals “Bonus”
Lētākais lielveikalu tīkls Islandē saucas “Bonus”, bet par logotipu tam kalpo rozā cūka. Interesanti ir lūk kas: ja pie mums “Maximā” dročeskopi (proti, superlētie un supernekvalitatīvie veļļi) ir kaut kādu kreiso marku, tad Islandē tie jau ir vairāk vai mazāk pieklājīgs poļu “Kross”.
Veikalā mēs nopirkām vietējo skābpiena produktu, saucas Skyr, līdzīgs jogurtam, bet biezāks. Mūsu “Maximā” tieši sāka pārdot grieķu jogurtu, kas izspiests caur marli filtru, lūk Skirs ir tam līdzīgs. Maksā apmēram 1.30 Ls par četrsimt gramiem.
Nedaudz vēlāk iebraucām pilsētā, kuras nosaukums noslēpumainā kārtā izgaisa no manas atmiņas. Šķiet, tā bija Ārborga. Tur mēs pavakariņojām itāļu restorānā (kārtējā ārprātīgā nauda, bet ļoti jau gribējās normālu ēdienu), bet panks vēl arī atrada 66° ziemeļu platuma stoku ar limonādes cenām, bet dažu iemeslu dēļ neko nenopirka.
Tā kā spēki vēl bija, bet kempings palika aizmugurē, tika nolemts virzīties līdz uzvarošām beigām, par laimi karte māja ar mājieniem, ka piekrastē mūs gaida patvērums. Aizdomīgi bija redzēt telts ikoniņu blakus neapdzīvotiem lavas laukiem, bet ar ko velns nejoko – tika nolemts izaicināt likteni. Andrejs, tiesa, izlikās, ka ir šausmīgi noguris un tūlīt kritīs beigts, bet man jau ir vairākkārt pārbaudīts – ja cilvēks saka, ka nekur nebrauks, un spēku vairs nemaz nav, kilometrus 20 no viņa pilnīgi noteikti var izspiest.
Tā arī izrādījās, lai gan virzījāmies mēs nesteidzīgi.
Runa ir par to, ka Amerikā islandieši paviesojās ilgi pirms Kolumba, un te atradās uzņēmuma šefa vārdā Bjarni ferma
Bet no šejienes viņš devās ceļā
Paveicās tādas vietas ieraudzīt, nav jau nekāds joks. To var uzskatīt par brīnumu miniatūrā. Vismaz kaut kāda kompensācija par rīta ciešanām, bet pagaidām nepietiekama.
Uz šo brīdi es biju nedaudz noguris, citādi varbūt būtu sapratis, ka mums kā reiz uz turieni, kur sarkanā zīme, arī vajag
Starp citu, apmēram tāpat bija skaidrs, ka vēl jāmin un jāmin. Varonīgā varoņdarba — mīšanās pa šoseju — rezultātā tika uzstādīts savdabīgs rekords – dienā nobraucām 92 km.
Kultūras valsts Islande – pat apļveida krustojumā ir skulptūras
Bezgalīga tuksnesīga maģistrāle ar lavas laukiem
Un apkārt arī ir tuksnesīgi
Jāsaka, ka es ārkārtīgi viegli padodos emocijām. Tāpēc, kad kakls dod mājienus, ka pēc atgriešanās mājās gulušos hospitālī, ķermenis sāp no sasitumiem, Andrejs pusi dienas taisa drūmu ģīmi, no jūras nikni pūš vējš, bet visapkārt nav ne pēdas no cilvēku mājokļiem, šķiet, ka nekāda kempinga šajos krajos nevar būt, un nakšņosim vējā, turklāt bez saldūdens, un vispār mana dzīve drīz beigsies tieši šeit. Tomēr, kā jau esmu jums ne reizi vien ziņojis, tas pilnīgi neiederas mūsu standarta shēmā “no rīta trakums – vakarā brīnums”. Tieši otrādi, tādā koncepcijā lieliski iederas 5 zvaigžņu Hiltona esamība ar promo akciju “bezmaksas nakts velotūristiem”.
Kura gan no šīm galējībām mūs gaida realitātē? Un to jūs intrigas labad uzzināsiet tikai nākamajā sērijā.